Par  uztura bagātinātājiem

Uztura bagātinātāju parādīšanos sekmēja kosmosa iekarošanas ēras sākums. Zinātniekiem bija jāizdomā kā nodrošināt astronautus ar sabalansētu, koncentrētu un efektīgu pārtiku izplatījumā. Tai bija jābūt kompaktai, ar lielu uzglabāšanas termiņu un pietiekami tīrai, lai pilnvērtīgi un efektīvi uzsūktos organismā, lieki nenoslogotu gremošanas sistēmu un pēc tam kosmisko tualeti. Runājot par kvalitāti, NASSA zelta likums – kosmosa iekarotājiem pienākas visvisvislabākais – pilnībā bija attiecināms arī uz šo nozari.

Sportisti un fiziski aktīvi cilvēki ļoti stingri raugās, ko, sadzīviski runājot, liek mutē, tāpēc nav brīnums, ka jaunizveidotie produkti ātri vien iekaroja lielu popularitāti sportistu un veselīga dzīvesveida cienītāju vidū.

Pagājušā gadsimta 80. gadi ir laiks, kad uztura bagātinātāju ražošana sāka savu augšupeju kā plaša patēriņa produkts. Pārtikas piedevas ieguva stabilu vietu atlētu un vēlāk arī parastu cilvēku ikdienas diētā. Kompānijas, kuras tos ražoja, ieguldīja milzu līdzekļus zinātniskajās laboratorijās, lai radītu iespējami dažādākus un labākus produktus visām vajadzībām.

Tīrība, kvalitāte un dabiskums
Jau no paša šo produktu radīšanas sākuma, izejvielu tīrība un kvalitāte, kā arī produkta dabiskuma saglabāšana bija uztura bagātinātāju industrijas pamatakmeņi. Līdz ar to var droši apgalvot, ka jebkurš proteīna kokteilis ir daudzkārt dabiskāks nekā dažkārt pēc izskata apbrīnojami skaistie, ģenētiski uzlabotie augļi, dārzeņi vai citi produkti, kuri nebojājas nedēļām ilgi, vai kuri augšanas un nogatavošanās procesā tikuši tik intensīvi ar visu ko apsmidzināti, ka pat tārpi tos nav iecienījuši... Tas, protams, ir tikai viens arguments tiem cilvēkiem, kuri kategoriski apgalvo: tādu „ķīmiju” kā uztura bagātinātāji viņi, nu, nekad nelietos! Bet kādu „ķīmiju” viņi jau lieto ikdienā? Atliek tikai papētīt pārtikas produktu etiķetes – cik tajos ir konservantu, stabilizatoru, mākslīgo krāsvielu un vēl visādu piedevu!?

Neliels piemērs: kas tad īsti ir piena sūkalu proteīna pulveris un kā to iegūst? Padomju laikos, ražojot biezpienu, sūkalas vienkārši izlēja kanalizācijā, bet tieši šis iedzeltenais šķidrums satur vienu no augstvērtīgākajiem proteīniem, kas tik ļoti nepieciešams ikdienas uzturā. Uztura bagātinātāju ražotāji šīs sūkalas kristalizē ļoti zemā temperatūrā un pēcāk ar dažādu mehānisko filtru palīdzību no šīm iegūtajām sniegpārsliņām izfiltrē proteīnu. Vēlāk tam tiek pievienoti vitamīni, minerāli un citas organismam nepieciešamās vielas tā, lai izveidotos sabalansēta formula – tieši tādās proporcijās kā nepieciešams konkrētai cilvēku vai sportistu grupai. Izklausās vienkārši, vai ne? Bet viss ģeniālais taču ir vienkāršs!

Māris Šveiduks